Aizsargjoslu likumā, kas tika pieņemts jau 1997. gadā, tika noteikts, ka Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastē veidojama aizsargjosla “lai samazinātu piesārņojuma ietekmi uz Baltijas jūru, saglabātu meža aizsargfunkcijas, novērstu erozijas procesu attīstību, aizsargātu piekrastes ainavas, nodrošinātu piekrastes dabas resursu, arī atpūtai un tūrismam nepieciešamo resursu, saglabāšanu un aizsardzību, to līdzsvarotu un ilgstošu izmantošanu”. Daļa no šīs piekrastes aizsargjoslas ir krasta kāpu aizsargjosla, kuras platums “nav mazāks par 300 metriem sauszemes virzienā, skaitot no vietas, kur sākas dabiskā sauszemes veģetācija”, un tajā tika noteikts aizliegums celt jaunas ēkas un arī citi ierobežojumi.
Taču jau 2003. gadā tika pieņemti likuma grozījumi, kas krasta kāpu aizsargjoslu pilsētās un ciemos, kam apstiprināti vietējās pašvaldības teritorijas plānojumi, ļauj samazināt līdz ne mazāk kā 150 metru platumam, taču šajā aizsargjoslā obligāti jāiekļauj īpaši aizsargājamie biotopi. Tātad, ja aizsargājams biotops iziet ārpus minimālajiem 150 metriem, aizsargjoslai jābūt platākai.
Tagad, kad noslēgusies īpaši aizsargājamo biotopu apzināšana Dabas aizsardzības pārvaldes īstenotā “Dabas skaitīšanas” projekta ietvaros, un varētu mērķtiecīgi šos biotopus aizsargāt, lēmumu pieņēmēji Saeimā sarosījušies… lai šos biotopus iznīcinātu, t.i., veiktu likuma grozījumus, kas svītro prasību krasta kāpu aizsargjoslā ciemos obligāti iekļaut īpaši aizsargājamos biotopus.
Īpatnēji, ka šādas idejas atbalstam sagrupējušies tieši “nacionālo interešu aizstāvji”. Attiecīgo grozījumu priekšlikumu iesniegusi “Nacionālās apvienības” deputāte Ilze Indriksone, paziņojot, ka “Aizsargjoslu likuma 6.panta otrās daļa, ciktāl tā šobrīd pieļauj patvaļīgu un normatīvajos aktos nenoteiktu rīcību lemt par krasta kāpu aizsargjoslu platumu, attiecīgi ierobežojot īpašuma tiesības, neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 105.pantam.” Ar tikai 35 deputātu balsīm pieticis, lai šis priekšlikums tiktu atbalstīts otrajā lasījumā. Tagad atliek cerēt, ka līdz trešajam lasījumam deputāti attapsies un tā vietā, lai savu atbalstītāju vēlmes ar apšaubāmiem argumentiem pasniegtu kā nacionālās intereses, pieņems lēmumu sabiedrības labā un minētos grozījumus neatbalstīs.
Par nacionālajām interesēm runājot, Augstākās tiesas 2015. gada 5. marta spriedumā lietā SKA-22/2015 lasāms, ka “Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjosla ir noteikta, ņemot vērā vides aizsardzības mērķi, un tajā esošie objekti ir nacionāla vērtība“.
Savukārt vienā no pirmajām lietām, kur Satversmes tiesa vērtējusi pašvaldības teritorijas plānojumā paredzēto Baltijas jūras un Rīgas jūras piekrastes krastu kāpu aizsargjoslas apbūvi, tiesa norādījusi, ka gadījumā, kad var tikt iznīcināti dabiskie meža biotopi un cits saglabājamais dabas mantojums, “par pamatojumu atļautās šo teritoriju izmantošanas grozīšanai un apbūves iespēju paplašināšanai var kalpot vienīgi citu sevišķi svarīgu sabiedrības interešu esamība un vienīgi tādā gadījumā, ja nav alternatīvas” (Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta spriedums lietā Nr. 2003-16-05).
Savukārt, runājot par I. Indriksones minēto “patvaļīgo” aizsargjoslu platuma noteikšanu, jāatzīmē, ka šobrīd mūsu rīcībā ir tik laba informācija par aizsargājamiem biotopiem, kāda nav bijusi nekad iepriekš. Lai gan reizēm valda uzskats, ka aizsargājams biotops ir kaut kas tāds, ko kāds eksperts izdomā un “uzliek”, biotopi ir tur, kur tie ir, tāpat kā, piemēram, jūra. Tas, ka kāda pašvaldība, izstrādājot savu plānojumu, nav šos biotopus pamanījusi, liecina tikai par plānojuma slikto kvalitāti. Taču likuma prasība ir pavisam skaidra (aizsargājamie biotopi obligāti iekļaujami krasta kāpu aizsargjoslā), biotopu atrašanās vietas – zināmas un atrodamas Dabas aizsardzības pārvaldes datubāzē “Ozols”. Tātad runāt par patvaļīgu aizsargjoslu platuma noteikšanu ir pilnīgi nevietā.
Galu galā jāatzīmē arī tas, ka gandrīz visi ES nozīmes īpaši aizsargājamie piekrastes biotopi šobrīd ir nelabvēlīgā stāvoklī (sk. šeit) un kā viens no būtiskākajiem cilvēka radītajiem draudiem šiem biotopiem norādīta tieši apbūve (sk. šeit).
Ja man būtu bijis mazāk iespēju redzēt, kā top politika un likumi, šķistu prātam neaptverami, ka Saeima – mūsu likumdevēji – ir gatavi privātu interešu vārdā cīnīties pret sabiedrības interesēm un tiesiskumu. Ar šo lēmumu var viegli pakļaut neatgriezeniskai iznīcināšanai dabas un ainaviskās vērtības, ko Latvijas sabiedrība izsenis sargājusi un saglabājusi. Šķistu prātam neaptverami, ka Latvijas dabas bagātības iznīcināšanai pakļauj tie, kas apgalvo, ka cīnās par nacionālajām interesēm. Bet, nē, es neesmu pārsteigts un zinu, ka ar šo viss nebeigsies. Taču ceru, ka Saeimas deputātu vairākums tomēr atcerēsies, ko viņi pārstāv.
Informācija sagatavota pateicoties projektam “Latvijas Ornitoloģijas biedrības interešu pārstāvība un sabiedrības iesaiste”, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur Eiropas Ekonomikas zonas un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds”. Projekta mērķis ir nodrošināt Latvijas Ornitoloģijas biedrības un plašākas sabiedrības līdzdalību stratēģiski svarīgajos lēmumos attiecībā uz dabas aizsardzību un dabas resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Plašāk: www.activecitizensfund.lv.
