Dr. biol. Viesturs Ķerus, Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs
Runājot līdzībās, mēs šobrīd noskatāmies, kā ar buldozeriem tiek nolīdzināta Vecrīga, lai vietā uzbūvētu lielveikalus. Kāpēc?
Šī gada martā Eiropas Komisija publicēja vadlīnijas vecu mežu aizsardzībai[1], kas tapušas ilgās diskusijās starp ES dalībvalstīm, dabas aizsardzības organizācijām un meža nozares pārstāvjiem. Šajā dokumentā atgādināts, ka vecie meži ir starp Eiropas vērtīgākajām ekosistēmām, jo tie ir ārkārtīgi svarīgi dabas daudzveidības saglabāšanai un daudzu ekosistēmu pakalpojumu nodrošināšanai, tostarp tajos uzkrāts liels daudzums oglekļa. Ne velti ES dalībvalstis vienojušās, ka būtu nepieciešama visu atlikušo veco mežu stingra aizsardzība. Taču, pakļaujoties dažu dalībvalstu un meža nozares pārstāvju spiedienam, vadlīnijas paredz, ka termiņš, kurā šī stingrā aizsardzība jāpanāk, ir 2029. gada beigas.
Šobrīd Latvijā varam redzēt, kāpēc meža nozares pārstāvji tik ļoti gribēja šo termiņu pavilkt pēc iespējas tālāk, – lai līdz tam paspētu izcirst pēc iespējas vairāk veco mežu. To apliecina Klimata un enerģētikas ministrijas paustais 29. oktobra raidījumā “Nekā personīga”: klimata mērķu vārdā ministrija plānojot veicināt vecu mežu izciršanu[2].
Vecu mežu izciršana nepalīdz palielināt oglekļa piesaisti
Doma, ka vecu mežu izciršana, aizstājot tos ar jaunaudzēm, veicina oglekļa piesaisti, tādējādi mazinot klimata pārmaiņas, ir maldinoši vienkārša: veci meži oglekli piesaista lēnāk, nekā jauni, tāpēc labāk audzēt jaunus mežus, nevis saglabāt vecos. Šī ideja ir veca un, kā tas jau sen pierādīts – aplama[3].
Šī pieņēmuma aplamību skaidri parāda mūsu pašu – Latvijas – publicētā informācija. Jaunākajā Latvijas ziņojumā par siltumnīcefekta gāzu emisijām[4] redzams, ka oglekļa piesaiste Latvijas mežos samazinās, un lasāms, ka šis piesaistes samazinājums noticis “galvenokārt mežizstrādes intensitātes pieauguma dēļ”.
Attēls no Latvijas ziņojuma par siltumnīcefekta gāzu emisijām. Oglekļa piesaisti mežā parāda zilais stabiņš, koksnes produktos – zaļais stabiņš.
Mežizstrādes rezultātā palielinās jaunu mežu īpatsvars. LVMI “Silava” dati[5] rāda, ka 2011. gadā mežu, kuru vecums nepārsniedz 40 gadus (skujkoku mežu gadījumā tie tiek klasificēti kā jaunaudzes), bija 41% kopējās mežu platības, bet 2021. gadā – 45%. Mežu vecuma struktūras un dabas aizsardzības pasākumu dēļ 100 gadu vecumu pārsniegušu mežu īpatsvars šajā laikā mainījies maz, pieaugot no 7% līdz 8%. Dati, kas tieši parādītu, kāda vecuma meži tiek nocirsti, nav publiski pieejami, taču netieši par to liecina minētie meža vecuma struktūras dati. Tie ļauj viegli aprēķināt, ka tad, ja laikā starp 2011. un 2021. gadu meži nebūtu cirsti, 100 gadu vecumu pārsniegušu mežu īpatsvars šobrīd būtu ap 10%.
Tātad jau šobrīd tiek izcirsti veci meži, tos aizstājot ar jauniem, taču tas oglekļa piesaisti mežā samazina, nevis palielina.
Kāpēc tā? Tāpēc, ka svarīgs ir ne tikai oglekļa piesaistes ātrums, bet arī kopējais mežā uzkrātais oglekļa apjoms. Ja runājam par dzīvajos kokos uzkrāto oglekli, tas proporcionāls dzīvo koku krājai (uzkrātajam koksnes apjomam). Kā jau minēju, 100 gadu vecumu pārsnieguši meži veido vien 8% Latvijas mežu platības, taču tajos ir 13% Latvijas mežu kopējās koksnes krājas. Savukārt mežos līdz 40 gadu vecumam, kas, atgādinu, aizņem 45% Latvijas teritorijas, ir vien 17% Latvijas mežu koksnes krājas. Skatoties šos datus hektāru griezumā, redzam, ka mežos līdz 40 gadu vecumam uz vienu hektāru vidēji ir 78 kubikmetri koksnes, mežos virs 100 gadu vecuma – 364 kubikmetri.
Veco mežu nocērtot, tajā piesaistītais ogleklis agri vai vēlu nonāk atpakaļ atmosfērā, turpinot veicināt klimata pārmaiņas, bet jaunais mežs to nespēs piesaistīt atpakaļ, kamēr vien pats nebūs kļuvis vecs. Visātrāk kokā uzkrāto oglekli atmosfērai atdodam, koksni sakurinot. Būvējot no koka mājas vai izgatavojot mēbeles, oglekli teorētiski varam pieturēt ilgāk, bet atkal – augstāk redzamais grafiks skaidri parāda, ka reālajā dzīvē tā nenotiek. Oglekļa piesaiste koksnes produktos nespēj kompensēt piesaistes samazināšanos mežā. Nereti tiek apgalvots, ka vecā mežā miruši koki “pūst un izdala oglekli”. Kaut kādā mērā tā ir taisnība, taču pētījumi rāda, ka mirušajos kokos ogleklis tiek pieturēts ilgāk nekā koksnes produktos[6]. Turklāt daļa no mirušajos kokos uzkrātā oglekļa galu galā nonāk meža augsnē, nevis atmosfērā.
Jāsamazina mežizstrādes apjoms
Ņemot vērā iepriekš minēto, liktos loģiski – ja reiz mūs interesē oglekļa piesaiste mežā un tā samazinās intensīvās mežu izciršanas dēļ, vajadzētu cirst mazāk. To pašu parāda ne tikai loģika, bet arī LVMI “Silava” aprēķinātās prognozes par oglekļa piesaisti mežā pie dažādiem apsaimniekošanas scenārijiem. Gan 2030., gan 2050. gadā, kas ir pašreizējās ES klimata politikas atskaites punkti, vislielāko oglekļa piesaisti mežā mēs varētu panākt tad, ja par 30% samazinātu mežizstrādes apjomu[7].
Tad kāpēc gan Klimata un enerģētikas ministrija neizvēlas loģiskāko, faktos un zinātnē pamatoto pieeju – samazināt mežizstrādes apjomu, bet tā vietā paziņo, ka vienīgais plāns oglekļa piesaistes palielināšanai ir vecu mežu izciršana?
Atbilde droši vien slēpjas tajā, ka vadošos amatos ministrijā iesēdušies cilvēki, kas jau pirms, pārstāvot dažādas organizācijas un institūcijas, lobējuši meža nozares intereses. Arī ministrijas oficiālais arguments, ka citi scenāriji kaitētu tautsaimniecībai, tikai apliecina, ka ministrijas prioritāte ir nozares labklājība, nevis klimata pārmaiņu mazināšana. Taču arī tad, ja mēs gribam, lai “vilks paēdis un kaza dzīva”, t.i., lai meža nozare varētu turpināt pelnīt, bet meži – piesaistīt oglekli, vecu mežu iznīcināšana nav ne vienīgais, ne saprātīgākais risinājums. Tā vietā vajadzētu domāt par iegūtās koksnes efektīvāku izmantošanu un augstākas pievienotās vērtības radīšanu, tā ļaujot pelnīt vairāk, cērtot mazāk mežu. Uz to, ka šajā ziņā Latvijas meža nozare izvēlējusies nepareizu ceļu, norādījusi arī Latvijas Banka[8].
Taču tā vietā, lai iedziļinātos faktos un zinātnē, ministrija steidzas. Un ne jau steidzas sasniegt klimata pārmaiņu mazināšanas mērķus, ko, kā redzams, varētu panākt, samazinot ciršanas apjomu. Ministrija steidzas panākt pēc iespējas vairāk vecu mežu izciršanu, pirms iestājas termiņš, pēc kura tiem jābūt aizsargātiem.
Intriga
Intriģējošs aspekts Klimata un enerģētikas ministrijas plānos ir tas, kā tad īsti paredzēts veicināt veco mežu izciršanu, jo pie esošā regulējuma “ar ministrijas pavēli” to īsti izdarīt nevar.
Ar valdības rīkojumu ciršanas apjomi tiek regulēti valsts mežos. Vecus mežus AS “Latvijas valsts meži” cītīgi izcērt jau šobrīd, tostarp iznīcinot gan retu un apdraudētu sugu dzīvotnes[9], gan starptautiskas nozīmes aizsargājamus meža biotopus[10]. Teorētiski varētu pārskatīt šo valdības rīkojumu, nosakot lielāku valsts mežos izcērtamo apjomu, taču, tā kā līdz šim maksimāli pieļaujamais ciršanas apjoms rēķināts tā, lai nodrošinātu iespējami vienmērīgu koksnes plūsmu, izcērtamā apjoma palielināšana ilgākā termiņā apdraudētu ne tikai atlikušos vecos mežus un tajos saglabātās dabas vērtības, bet arī pašu meža nozari – šodien tiktu izcirsti meži, kurus bija paredzēts cirst rīt.
Savukārt privātajos mežos ciršanas apjomus lielā mērā regulē tirgus un ticami, ka kaut kādā mērā arī mežizstrādes uzņēmumu mārketinga un lobisma aktivitātes. Var jau būt, ka šādām aktivitātēm pieskaitāmi Klimata un enerģētikas ministrijas publiskie paziņojumi: sak, esi prātīgs īpašnieks, nocērt savu veco mežu. Vai tomēr kaut kur ministrijas kabinetos top vēl kādi noteikumu grozījumi, kas palīdzētu iznīdēt privātīpašumā esošos vecos mežus, solot īpašniekam burkānu vai pātagu?
Jānodrošina veco mežu aizsardzība!
Jebkurā gadījumā, ja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā vai valdībā un Saeimā kopumā vēl ir kāds, kam patiesi rūp Latvijas dabas saglabāšana un klimata pārmaiņu samazināšana, tad tagad būtu svarīgi pēc iespējas ātrāk nodrošināt pēdējos gados projektā “Dabas skaitīšana” identificēto ES nozīmes aizsargājamo meža biotopu patiesu aizsardzību. Tas ietvertu arī vērtīgākos no vecajiem mežiem. Vilcināšanās rezultātā neatgriezeniski tiek zaudētas Latvijas dabas vērtības. Jaunākā informācija liecina, ka no 2017. līdz 2022. gadam vien izcirsti vairāk nekā 9000 hektāri aizsargājamu meža dzīvotņu. Runājot līdzībās, mēs šobrīd noskatāmies, kā ar buldozeriem tiek nolīdzināta Vecrīga, lai vietā uzbūvētu lielveikalus.
[1] https://environment.ec.europa.eu/publications/guidelines-defining-mapping-monitoring-and-strictly-protecting-eu-primary-and-old-growth-forests_en
[2] https://zinas.tv3.lv/latvija/neka-personiga/klimata-ministrija-gatavo-planu-palielinat-vecu-mezu-cirsanu-lai-tos-aizstatu-ar-jaunaudzem/
[3] https://www.science.org/doi/abs/10.1126/science.247.4943.699
[4] https://unfccc.int/documents/627724
[5] https://silava.lv/petnieciba/nacionalais-meza-monitorings
[6] https://link.springer.com/article/10.1186/s40663-018-0131-5
[7]http://ilgtspejigaattistiba.saeima.lv/attachments/article/1126/PP%20par%20meza%20pamatnostadnu%20izstradi%20Saeima%20Ilgtspejigas%20attistibas%20komisija_uzsedi.pptx
[8] https://www.makroekonomika.lv/vai-busim-kurinamas-koksnes-eksporta-lielvalsts-ieskats-latvijas-koksnes-produktu-portfeli
[9] https://www.lob.lv/2023/03/valsts-mezos-izcert-aizsargajamu-sugu-dzivotnes/
[10] https://www.lob.lv/2021/06/jaizbeidz-starptautiskas-nozimes-biotopu-iznicinasana-valsts-mezos/
Informācija sagatavota pateicoties projektam “Latvijas Ornitoloģijas biedrības interešu pārstāvība un sabiedrības iesaiste”, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur Eiropas Ekonomikas zonas un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds”.
