Saimniekojot mežā, nav ieteicams pārlieku aizrauties ar meža “tīrīšanu”, bet ir vērts saglabāt vietas, kas ir būtiskas sugu daudzveidībai, piemēram, kritalu “saliņas”, augstos celmus, ciršanas atlikumu kaudzītes. Lai iezīmētu meža un cilvēka attiecības, Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) veido tematisku rakstu ciklu “Mežu elementi”, kurā skaidroti dabas daudzveidībai nozīmīgi elementi mežā.
Kur miza, tur kukaiņi
Mežos, kuros dabas pārziņā ir atstāti miruši koki – kritalas, sausokņi, stumbeņi – ir daudz dzīvības. “Kamēr priedes sausoknim ir miza, tur ir arī mizgrauži un koksngrauži,” skaidro entomologs Voldemārs Spuņģis. Tās priedes, kuras ir sveķainas, ir vērts atstāt mežā, jo tās būs pievilcīgas dzeņiem kā barošanās vietas. Egļu sausokņi, kam nav saglabājusies miza, ir sausi, tāpēc tobrīd kukaiņiem nav piemēroti, bet to apakšdaļu kukaiņi, zirnekļi, daudzkāji izmanto kā ziemošanas vietas. Šādu sausokni var nozāģēt, atstājot sugu daudzveidībai to koka daļu, kurai vēl ir miza, un saknes.
“Ja koks ir nolūzis, tad putni tam loba nost mizu, meklēdami kukaiņus. Pie tā saknēm to var kalt, piemēram, melnā dzilna. Pēc tam koks gan var arī nogāzties. Ja tas nenotiek, šādā kokā ilgstoši barojas gan kukaiņi, gan putni,” stāsta ornitologs Aivars Petriņš.
Vērtīgi ir augstie celmi
Kā piemēru entomologs min augsto celmu, kas izveidojies, nolūstot bērzam: “Tur, kur nogājusi miza, ir maz caurumiņu, vieta ir sausa, maz apdzīvota, bet celma apakšējā daļā, kura vēl aizvien ir klāta ar mizu, ir redzama dzīvība. Redzami degunradžvaboles kāpuru grauzumi – tie var pastāvēt vairākus gadu desmitus. Tā ir izcila barošanās vieta melnajai dzilnai.”
Ja uz koka sakņu daļas ir redzams “pūderītis”, tad tie, visticamāk, ir kukaiņu ekskrementi, kuri liecina, ka šī vieta ir bagātīgi apdzīvota. Dabas daudzveidībai mežos ir svarīgi augstie celmi un izgāzti koki. Ja tomēr ir doma no meža izvākt kādu koku, vēlams atstāt augsto celmu – kādus piecus metrus no stumbra pamatnes.
“Aiz atlupušas mizas ligzdu var izveidot mizložņa. Ja stumbrs ir vēl garāks, tad tajā dzenis var izkalt arī dobumu. Te ir vesela ekosistēma,” stāsta LOB Rīgas grupas pārstāvis Imants Jakovļevs.
Jāveido kritalu “saliņas”
Tur, kur ir iespējams, meža ieteicams atstāt kritalas – dažāda vecuma gulošus kokus, jo tādas vietas ir piemērotas ligzdu būvei dažādām putnu sugām. Ir sugas, kuras ligzdo uz zemes vai nelielos pacēlumos, un tās var veidot ligzdas kritušu koku sakņu zonā.
“Vienam no mazākajiem putniem Latvijā – paceplītim – patīk izgāztas egles, kurām gaisā ir saknes. Putns iebūvē savu ligzdu saknēs, tā tur ir grūti ieraugāma,” skaidro Petriņš, mudinot mežā atstāt vietas, kur līdzās ir vairākas kritalas, piemēram, vairākas egles, izveidojot šādas kritalu “saliņas”.
Ja šādām kritalām līdzās ir paauga (mazie kociņi), tādās vietās sāk veidoties biežņa, kur putniem labpatīk uzturēties. Daļa putnu ir nišu ligzdotāji – tie ligzdo ne īsti uz zemes, ne īsti dobumos, piemēram, lapu ķauķīši – svirlītis, vītītis, čuņčiņš. Biežņas veidošanās putnu ligzdošanu padara drošāku, jo tajās grūtāk ir pārvietoties plēsējiem.
Izvērtējot kritalas, jāizvērtē arī to lielums. Spuņģis norāda, ka visvērtīgākā ir tā kritala, kura ir lielāka dimensijā un ilgāk atrodas saskarē ar augsni: “Ja vērtējam bērza kritalu un egles kritalu, jāpievērš uzmanība, pirmkārt, to dimensijai, otrkārt, dažādu sugu sēnēm, kas atrodas uz tām, treškārt, kukaiņu fēcēm, ceturtkārt, izskrejām, piektkārt, piepēm ar redzamiem kukaiņu izveidotiem caurumiem.” Tas liecina, ka šādas kritalas nodrošina barības bāzi, piemēram, dzeņiem.
Atlikumus jāatstāj mežā
Ja, apsaimniekojot mežu, veidojas ciršanas atlikumi, piemēram, zari, tad tos ir vērts atstāt turpat mežā, sakopojot kaudzītē. Jo vairāk šādi atlikumi tiks atstāti, jo labāk sugu daudzveidībai. “Šādas piramīdas būs māja kukaiņiem gadu desmitiem,” uzsver Spuņģis, piebilstot, ka šādas vietas der gan kā slēptuves, gan kā vairošanās vietas. Mežā atrodamās kritalas gan nav speciāli jākrauj kaudzēs, bet vislabāk tās atstāt tur, kur tās ir nokritušas.
Daudzveidīgo meža struktūra, piemēram, ar izgāztām koku saknēm un celmiem, labprāt izmanto dažādi dzīvie organismi. Svarīgi, lai šāda izgāzta koka celms neatkrīt atpakaļ, bet paliek vertikālā stāvoklī.
“Egles kritalas balstās uz zariem, stumbrs tām ir sauss, līdz ar to kukaiņiem mazāk piemērots. Tas paliks vērtīgs sugu daudzveidībai, kad nopūs šāda koka zari un kad stumbrs saskarē ar augsni kļūs mitrs. Kritalu, kura nav saskarē ar zemi, var arī pārzāģēt vai arī nozāģēt traucējošos zarus. Kad stumbrs saņem mitrumu, kritala kļūst pieejama daudziem kukaiņiem. Egles kritalai vērtīgāka daļa ir tās saknes. No kukaiņa viedokļa vērtīgākie ir resnas dimensijas koki,” skaidro entomologs. “Kukaiņiem, kas dzīvo trūdos, miris koks ir daudz vērtīgāks par dzīvu.”
Ja kritala jau ir apaugusi ar sūnām un ķērpjiem, tas liecina, ka koksni tās jau ir sadalījušas, un kokam lielāka vērtība ir palikt tur, kur tas tobrīd atrodas.
Padoms! Saimniekojot mežā, parūpējies, lai tajā ir neizvāktas kritalu “saliņas”, sausokņi, augstie celmi, ciršanas atlikumu kaudzītes. Šāda struktūru dažādība mežā veicinās sugu daudzveidību, ļaujot panākt lielāku līdzsvaru starp cilvēka un dabas interesēm.
Plašāk par Latvijas meža putniem, to noteikšanu un dzīvesveidu ir iespējams lasīt grāmatā “Latvijas meža putni”, kas pieejama ŠEIT.
Izglītojošo ciklu “Mežu elementi” sagatavoja Latvijas Ornitoloģijas biedrība pateicoties “BirdLife International” un “David and Lucile Packard Foundation” atbalstam.
Informāciju sagatavoja:
Kitija Balcare, LOB ārējās komunikācijas speciāliste
